“Latvija mani šeit redzēt negrib, nu tad es braukšu prom,” teica stāsta galvenā varone Alina par savu pieredzi dzīvojot Latvijā un mācoties Krievijā. 2020.gadā Alina iestājās Krievijas Tautu draudzības universitātē Maskavā mediju nozarē. Ceļš pie vēlamam mācībām bija apgrūtināts – Covid-19 pandēmija un problēmas ar mācību vīzas saņemšanu piespieda jaunieti vairāk nekā gadu studēt attālināti. 2021. gadā novembrī Alinai tomēr izdevās aizbraukt Maskavā, kur viņa atrodas arī šobrīd.

Krievijas un Ukrainas karš, kas sākās 2 ar pusi mēnešu pēc jaunietes klātienes studiju sākumu, nemotivēja Alinu atgriezties Latvijā un pārtraukt mācības. Kāpēc palikt Krievijā pēc kara sākuma? Kā var izskatīties ārzemju studenta dzīve valstī, kas aktīvi ved karadarbības? Šīs ir stāsts par Alinu – Latvijas krievieti, kas savu sapņu meklēšanā izvēlējas studijas Krievijā, un palika arī pēc traģisko notikumu sākuma.

Bērnība un dzimtene.

Alina piedzima 2001. gadā Latvijā Babītes pagastā Piņķos, kur arī pavadīja savu bērnību. Ģimenē jau bija viens bērns – Alinas vecāka māsa, ar kuru viņai ir 11 gadi starpība. Tēvs Dmitrijs strādāja Krievijā Sanktpēterburgā, un pavadīja maz laika mājās ar ģimeni. Par meitas bērnību viņš nožēlo, ka neizdevās pievērst Alinai vairāk uzmanības un satuvināties ar viņu tā, kā ar viņa pirmo bērnu. Neskatoties uz to, ka ar māti Aleksandru Alina pavadīja vairāk laika un dzīvoja kopā pēc vecāku šķiršanās, vēlāk arī ar viņu jaunietes attiecības pasliktinājās.

Pusaudžu gados un arī pēc savas pilngadības Alina dzīvoja un mācījās Rīgā. Viņa apmeklēja krievu skolu un aizrāvās ar dejām. Arī šobrīd dejas ir Alinas lielākais vaļasprieks, kuru viņa turpina studiju laikā.

Ar Latviju jaunietei vienmēr bija sarežģītas attiecības. “Visu dzīvi man gandrīz nebija latviešu paziņu. Man apkārt vienmēr bija tikai krievi, tāpēc arī skats uz pasauli man ir, tā teikt, kā krieviem,” vēsta Alina, “vienīgais, man bērnībā bija latviešu valodas pasniedzēja, kura man arī pastāstīja tādu kā otru vēstures pusi – kā krievi pēc otra pasaules kara atņēma latviešiem dzīvokļus, lai pašiem tur dzīvot. Tā viņa man teica. Bet tā bija vienīga reize, tāpēc man nav gluži viedokļa par Krievijas un Latvijas attiecībām.” Par pašu Latviju un tās politiku Alina izsaka neapmierinātību: “Latvijas politika pret krieviem jutās kā apspiešana. Vienmēr ir sajūta, ka mūs grib no šeit padzīt. Ja Latvija mani šeit redzēt negrib, nu tad es braukšu prom.”

Pajautājot Alinas vecākus par viņu viedokļiem, var saprast, kāpēc viņu meitai ir tāds negatīvs skats uz Latviju. Par dzimto valsts Dmitrijs atbildēja: “Tas, kas šeit notiek, es, kā pieaugušais cilvēks, tā skatos, kā valsts politiķi uzvedās. Ir sajūta, ka viņi zina vairāk, nekā mēs. It kā viņi zina, ka Latvijas drīz jau nebūs, un drīkst zagt un darīt, ko grib, un par to viņiem nekā nebūs.” Tēvs vēlās, lai pēc studiju beigšanas meita palika Krievijā, jo, pēc viņa viedokļa, Latvijā viņai nākotnes nebūs. “Viņi [Latvijas politiķi] dara visu, lai cilvēki brauc prom no šejienes, atvēra savus biznesus citur un tām līdzīgi. Nevar tādai valsts būt nākotnes, kura visus savus iedzīvotājus pazemina. Vienalga, krievi vai latvieši. Un visa valsts politika tiek dibināta ne vis uz tā, ka mēs visi esam Latvija, bet ka ir krievi un ir latvieši. Viņi tikai tāpēc un turas, jo sadala mūs uz kategorijām,” paziņoja Dmitrijs. Arī Alinas mātes Aleksandras viedoklis par Latviju ir līdzīgs: “Es uzskatu, ka pēc mācību beigšanas, kā variants, var palikt Krievijā, vai braukt kaut kur Eiropā, bet Latvijā, manuprāt, palikt nav labāka izvēle, jo nekas šeit neattīstās. Perspektīvu nav.” Abi vecāki piekrīt, ka Latvijas politiķi neciena savus iedzīvotājus un nepilda pienākumus, tomēr arī par Krievijas politiku nevar pateikt neko pozitīvu.

Dzīve pēc skolas sola.

2020. gadā Alina pabeidza 12. klasi ar labām sekmēm. Tālāk sākās sarežģīts universitātes meklēšanas process. “Tieši Krieviju es izvēlējos ļoti spontāni. Šo ideju man piedāvāja mamma, viņa teica, ka Krievija piedāvā kvotu studijas un arī stipendijas viesu valsts pārstāvjiem. Tātad mācības bezmaksas. Ideja man patika. Es vispār nezināju, kur tieši es vēlos studēt, vienīgais, ko zināju, ka negribēju studēt Latvijā,” stāsta jauniete. Neskatoties uz to, ka Alina nāk no Latvijas, viņa apgalvo, ka ar latviešu valodu viņa nekad nedraudzējās. Studijas dzimtā valodā topošo studenti uzrunāja vairāk. Alina vēsta, ka universitātes izvēlē viņu motivēja aizrāvums ar kino un televīziju: “To laik bija interese kino un televīzijas industrijā, tomēr es neplānoju studēt tieši šajā nozarē. Sēdējām ar mammu viņas darba ofisā, skatījāmies sarakstu ar studiju nozarēm, un, kad ieraudzīju šo [mediju nozare], izdomāju, ka tas der.” Alinas māte Aleksandra mudināja viņu iziet no komforta zonas un mēģināt iedziļināties savās interesēs, kā viņa teica: “Kļūt par grāmatvedi vai ofisa darbiniek vienmēr paspēsi.”

Tā arī tika nosūtīti dokumenti uz trim Krievijas universitātēm. Tomēr Alina padalījās, ka pārliecinātības savā izvēlē viņai nebija. “Biju pilnīgi apmaldinājusies, nezināju, ko darīt un kur iet. Godīgi sakot, vienīgais ko zināju, ka gribu studēt ārpus Latvijas. Kur un kā? Nu, tas sanāca pārsvarā nejauši,” teica jauniete.

Studēt gribējās Sanktpēterburgā, vairākumā tāpēc, ka Dmitrijam, varones tēvam, ir paziņas pilsētā, ka arī radinieki. Tomēr liktenis nolēma citādāk, un, dokumentu problēmu dēļ, Alina iestājās Maskavas Krievijas Tautu draudzības universitātē. Liekas, ka visas problēmas ir izrisinātas un viss ir gatavs ceļojumam, bet tieši pirms sava brauciena, jauniete uzzināja par vīzas saņemšanas aizkavēšanos. Kopā ar Covid-19 pandēmiju, dokumentu jautājums tika risināts vairāk nekā gadu. Šie apstākļi piespieda Alinu studēt attālināti un pildīt visus uzdotus mājasdarbus atrodoties Latvijā. Jauniete palaida dažādas ekskursijas, vieslekcijas un arī vērtīgo laiku iepazināties ar kursabiedriem. Neskatoties uz to, apņēmība un čaklums palīdzēja sasniegt panākumus studijās arī atrodoties citā valstī.

2022. gadā novembrī Alinai izdevās aizbrukt Krievijā un sākt mācības klātienē. Gada kavējums neapstādināja jaunieti atrast jaunus draugus, jauno deju studiju savam hobijam un arī darba vietu. Beidzot dzīve kļuva vieglāk un izskatījās daudzsološi.

Dzīve pēc kara sākuma.

2022. gadā 24. februārī Krievija uzsāka uzbrukumu uz Ukrainu, ko devēja par speciālo militāro operāciju. Šīs briesmīgais notikums sākās tikai divu ar pusi mēnešu pēc Alinas atbraukšanas Maskavā.

“Es neatceros, kā es par to uzzināju,” komentē Alina, “par speciālo militāro operāciju es uzzināju no vairākiem avotiem. Man liekas, tā bija draugu komentāru un mediju ziņojumu kombinācija. Jutos apjukusi. Nesapratu, kas notiek? Galvenais, kāpēc?” Jauniete nekad neinteresējās ar politiku un arī kopš kara sākuma neiedziļinājās tēmā. Viņa pastāstīja, ka uzreiz vērsās pie sava tēva Dmitrija, jo, pēc Alinas vārdiem, viņš aizraujas ar politiku un saprot tajā daudz vairāk.

“Es neatbalstu speciālo militāro operāciju,” skaidri teica Dmitrijs, “Krievijā ir daudz citu problēmu, ko vajadzētu risināt.” Vīrietis pastāstīja, ka ar meitu daudz neapsprieda kara tematiku. Uz jautājumu, vai viņu uztrauc, ka meita dzīvo valstī, par kura joprojām aktīvo karadarbību un vēsturi neko nezin, Dmitrijs atbildēja: “Varbūt, Jums ir patiesība, un tā ir kaut kāda mana kļūda. Vismaz, pagaidām nav pa vēlu to izlabot.”

Cilvēkam no malas varētu rasties jautājums, vai nav bail atrasties valstī, kura atrodas kara stāvoklī? It īpaši, kad karš nav biežs notikums noteiktajā teritorijā. Alina informēja, ka vispirms bija bail, bet drīz tika skaidrs, ka visticamāk viņai nekas neapdraud. “Runājām par to ar mammu: vai ir vērts atgriezties Latvijā, taču mēs ātri sapratām, ka nav jēgas. Mēs spriežam, vai ir iespēja, ka tas atnāks līdz Maskavai. Nu, un izdomājām, zinot, ka karš notiek Ukrainā, tad atrasties Latvijā, kas principā ir tuvāk nekā Maskava, nemaz drošāk nebūs,” atbildēja Alina, “kamēr neviens neuzbrūk, man nav par ko uztraukties. Ja nu kas notiks, tad protams es atgriezīšos Latvijā.”

2023. gadā 23. un 24. jūnijā Vāgnera grupa zem Jevgeņija Prigožina līderības uzsāka bruņoto sacelšanos un devās uz Maskavu. Tajā laikā visa pasaule ar aizturēto elpu vēroja notikušam līdzi. Alina tajā laikā atradās Latvijā, ciemojoties pie mammas. Regulāras brīvlaika vizītes izrādījās par laimīgo apstākļu sakritumu. Papildus tam, šī nebija vienīga reize, kad studente paglābās no nelaimēm, atrodoties citā valstī pareizajā laikā. Ap to pašu laiku Maskavā notika vairākas drona uzbrukumi, kas bombardēja ne tikai Kremli, bet arī dzīvojamas mājas. Alina, atrodoties Latvijā, tikai dzirdēja par to. Izrādījās, ka viens no drona uzbrukumiem notika netālu no viņas dienesta viesnīcas, kur jauniete dzīvo studiju laikā. “Jā, protams, tas nedaudz biedina. Bet nezinu, es laikam esmu pārāk apātisks cilvēks, vai arī vienkārši ļoti mierīgs cilvēks, tāpēc es par to nedomāju. Visu laiku, kamēr es esmu šeit [Krievijā], nekas slikts nenotika. Vismaz, neviens par neko tādu nerunā, jo es ziņas gandrīz nelasu. Pagaidām šeit ir mierīgi,” padalījās Alina.

Studente par sevi saka, ka ir apolitiska un nevēlās aizdomāties par Krievijas politiku, kamēr tas viņu tieši neietekmē. “Man nav gluži viedokļa par šo valsti [Krieviju]. Es sevi ar viņu nesaistu. Protams, jā, es minēju, ka gan Krievija, gan Latvija man ir tuvu, tomēr ne ar vienu valsti es cieši sevi neasociēju. Krieviju es tagad uztvēru, kā viesnīcu, kurā atrados mācību vajadzībām, pēc tam visticamāk braukšu prom, un tad šīs valsts politika uz mani atkal principā neatteiksies,” paskaidroja Alina, “Pat ja es vēlējos, es šeit [Krievijā] neko nevaru mainīt vai ietekmēt, esmu ārzemniece. Tāpēc es arī neredzu jēgas par šo domāt.” Neskatoties uz to, ka jauniete cenšas palikt neitrāla kara tematā, uz jautājumu, vai, pēc viņas domām, šīs ir karš vai speciāla militāra operācija, Alina godīgi atbildēja: “Es jūtos pārāk neizglītota, pārāk stulba šajā jautājumā, tāpēc man ļoti grūti pateikt, kam es ticu. Protams, esmu pret šī visa, pret jauno cilvēku nāvēm un tā tālāk, taču noteikti pateikt, kas ir vainīgs, es nevaru.”

Kur meklēt nākotni?

Šobrīd Alina turpina mācības un jau šajā gadā pabeigs universitāti. Ko darīt tālāk jauniete joprojām nav sapratusi vai izvēlējusies. “Es jūtos tik pat apmaldies, kā pēc 12. klases,” skaidro varone.

“Lai palikt Krievijā man ir nepieciešama darba vīza, darbu man jāatrod vai nu mediju nozarē, vai arī kaut kur citur. Bet atkal, strādāt Krievijā kā ārzemnieks prasa daudz naudas,” stāsta Alina. Jaunietei ir pieredze meklēt darbu un arī strādāt Maskavā, un tas nebija vieglākais uzdevums. Darbs ko viņai izdevās atrast bija neoficiāls, jo oficiāli viņu, kā ārzemnieci, negribēja pieņemt. Alina vēsta: “Man jāmeklē darbs, lai palikt, bet laika tam nav, jo esmu aizņemta ar studijām, ka arī jāraksta diplomdarbs.” Jauniete padalījās ar uztraukumu, ka diploms no Krievijas universitātes var tikt nepieņemts citās valstīs, it īpaši Latvijā, tomēr viņa neuzskata, ka studijas Krievijā citādāk ietekmēs viņas nākotni.

Alinas vecāki vēlētos, lai meita paliktu Krievijā, jo netic, ka Latvijā viņa atradīs sev piemērotu darbu un nākotni. Aleksandra uzskata, ka meitai ir jāsāk mazāk paļauties uz citiem un pieņemt lēmumu, ko darīt ar savu dzīvi. Dmitrijs tic, ka viņa meitu gaida skaista un sekmīga dzīve. Alina, savukārt, izvēlās risināt problēmas, kad tie parādās, un “iet līdzi plūsmai”. Šobrīd jaunietes galvenais mērķis ir veiksmīgi pabeigt universitāti un iepazīstināties ar sevi tuvāk.

---

Raksta tapšanas laiks: 2023.gads
2.kurss 1.semestris Latvijas Universitāte